Nauda ģimenē – katram sava vai tomēr kopīga

10 EURBērniem būtu jāpiešķir kaut neliela, tomēr vērā ņemama summa, kuru viņam uzsākot skolas gaitas, drīkstētu tērēt pēc saviem uzskatiem. Tai nav jābūt lielai. Sākumam var iedot līdzi uz skolu vienu eiro noteiktā nedēļas dienā, kura tad būtu „naudas tērēšanas diena”. Tādējādi bērns iegūst pašapziņu (man taču tagad ir pašam sava nauda!), gan prasmes norēķināties veikalā (vai skolas kafejnīcā). Pat, ja bērns neizjūt vajadzību pēc tērēšanas, šis akts var kļūt par pirmo aizmetni viņa krāšanas pieredzei.

Dzīvesbiedru starpā naudas lietošanas nosacījumi ir atkarīgi tikai un vienīgi no norunām. Ir pāri, kas jau pašā pirmajā randiņā naudu par kafejnīcu dala uz pusēm vai apmaksā katrs pats savu rēķinu. Piemēram, no sievietes viedokļa, tas ir veids, kā saglabāt patstāvību un, ilgtermiņā domājot, neļaut attīstīties materiālajai atkarībai, kas vēlāk var būt cieši saistīta arī ar emocionālo atkarību. Uzticēšanās pilnās attiecībās izdevumi bieži vien tiek maksāti, pamatojoties uz partneru materiālo stāvokli, un pēc principa – kuram tobrīd ir nauda, tas maksā. Taču aizvien vairāk pāru izdodas veidot kopdzīves vai ģimenes budžetu, iepriekš plānojot tēriņus. Īpaši svarīgi tas ir gadījumos, kad tiek krāta vai taupīta nauda kopējā mājokļa iegādei.

Mājoklis prasa diezgan lielus izdevumus, kuriem naudu var rast, gan vairāk pelnot, gan dažādos veidos to ietaupot. Ja ir šāda liela kopīgi maksājama izdevumu pozīcija, sadarbība abu pušu starpā notiek, gribot vai negribot. Ir jāraugās, lai naudas pietiktu visiem pārējiem tēriņiem, kas arī prasa komunikāciju un kopēju ienākumu un izdevumu plānu.

Ja partneri pelna un tērē neatkarīgi viens no otra un šāda finansiālā kārtība ģimenē ir pieņemama, respektīvi, visam pietiek, un neviens nejūtas vainīgs vai aizvainots, dzīvesveida maiņu šajā ziņā var izraisīt tikai kāds svarīgs un nozīmīgs notikums. Piemēram, izvērtējot, kuram no vecākiem palikt mājās un saņemt bērna kopšanas pabalstu, vai arī jaunas dzīvesvietas vai auto iegāde.

Par naudas jautājumiem nedomā tikai ģimenes, bet arī studenti, kas īrē kopīgu mājvietu. Tādā gadījumā jāpieņem lēmums, kā maksāt par pārtikas produktiem, komunālajiem izdevumiem un īri. Tā kā daudzi vēlas augstāku komforta līmeni par vienkāršu sadzīvi, nolemjot iegādāties papildu ērtības preces dzīvesvietā, par tām, izsverot nākotnes plānus, tiek maksāts vai nu kopīgi, vai atsevišķi. Tomēr parasti kopdzīvi spēj veidot, tikai cilvēki, kas ir saprotoši viens pret otru, savstarpēji uzticas, sadarbojoties arī citos veidos. Līdz ar to katra ieguldījums ir proporcionāls viņa iespējām. Ir populārs dalīšanās un koprades ekonomikas princips, par ko runā gan antropologs un bijušais izglītības ministrs Roberts Ķīlis savās, tiesa, jau notikušajās darbnīcās (tomēr cerēsim, ka tiks veidotas vēl), gan, piemēram, žurnāls Forbes, izglītojot savus lasītājus rakstā par Snapgoods, Airbnb un citiem koprades ekonomikas pionieriem. Ideja ir šāda: mums katram ir kāda prasme vai iespēja, kas var sniegt ieguldījumu cita cilvēka dzīvē. Kāpēc gan lai šī sadarbība nenotiktu arī sadzīves līmenī? Kaimiņš kaimiņam var piedāvāt nopļaut zāli, aiznest veļu uz mazgātavu vai pagatavot pusdienas, izmantot auto vai pieskatīt bērnu, savstarpēji mainoties ar šīm iespējām.

Mēs varam izvēlēties daudz pelnīt un būt neatkarīgiem vai arī sadarboties ar citiem un tādējādi atvieglot viens otram dzīvi. Interesantāks, bez šaubām, ir pēdējais variants, it īpaši, ja pārstāvam viedokli, ka esam nākuši pasaulē, lai cits citu atbalstītu un mīlētu.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *